Vai mēs Visumā esam vieni? Visticamāk – nē. Lielākajai daļai zvaigžņu ir planētas, un tūkstošiem no tām varētu teorētiski atbalstīt dzīvību. Zinātnieki līdz šim jau ir atklājuši vairāk nekā sešus tūkstošus eksoplanētu, tāpēc šķiet ļoti ticami, ka kaut kur pastāv arī saprātīga dzīvība.
Tomēr, neskatoties uz nepārtrauktu signālu un pierādījumu meklēšanu par citu intelektuālu būtņu eksistenci, mēs vēl neko neesam atraduši. Debesu klusums pārsteidz un liek jautāt, kāpēc Visums – tik milzīgs un dzīvībai labvēlīgs – tomēr šķiet tukšs. Šo jautājumu dēvē par Fermi paradoksu.
Dažādi skaidrojumi kosmiskajam klusumam
Ir izvirzītas daudzas teorijas, kas mēģina šo klusumu izskaidrot. Daži uzskata, ka dzīvība ārkārtīgi reti attīstās līdz līmenim, kur iespējama tehnoloģiska civilizācija. Citi domā, ka mēs dzīvojam kā “kosmiskajā zoodārzā” – par mūsu eksistenci zina, mūs vēro, taču apzināti neiejaucas.
Jums varētu patikt šie:
Pastāv arī doma, ka civilizācijas mēdz pašiznīcināties vēl pirms sasniedz zvaigžņu ceļošanas līmeni. Taču pēdējos gados parādījusies jauna hipotēze: visu spēles laukumu varētu būt radikāli mainījis mākslīgais intelekts (MI).
Kārla Sagana “saziņas horizonts”
Jau 20. gadsimta 60. gados pazīstamais astronoms Kārls Sagans izvirzīja domu, ka civilizācijām attīstoties, arī to tehnoloģijas kļūst tik sarežģītas, ka mēs tās vairs nespējam uztvert. Viņš šo parādību nosauca par “saziņas horizontu”.
Saskaņā ar šo ideju mēs spējam, piemēram, atklāt radiosignālus simtiem gaismas gadu attālumā. Taču, ja citplanētu civilizācijas izmantotu daudz attīstītākus saziņas veidus – piemēram, komunikāciju, kas balstīta uz neitriņiem –, tās mums paliktu pilnīgi neredzamas. To sūtītie signāli vienkārši neiekristu diapazonā, ko mūsu pašreizējās ierīces un metodes spēj pamanīt.
Tehnoloģiskais lēciens un mākslīgā intelekta loma
Sagans savulaik lēsa, ka līdz šādam tehnoloģiskās attīstības līmenim civilizācijai būtu vajadzīgi aptuveni tūkstoš gadi. Taču šodien situācija ir citāda. Mākslīgais intelekts attīstās eksponenciāli un jau tagad spēj paveikt uzdevumus, kas vēl nesen šķita neiespējami.
Ja attīstīta civilizācija radītu mākslīgu superintelektu, tas varētu kļūt par galveno “dzīves formu” šajā pasaulē. Šāda sistēma vairs nebūtu pakļauta bioloģijas ierobežojumiem – tā varētu attīstīties patstāvīgi un sasniegt saziņas un enerģijas izmantošanas formas, par kurām mums pagaidām nav ne jausmas.
Jums varētu patikt šie:
Civilizāciju “pazušana” mūsu acu priekšā
Jaunāki pētījumi liecina, ka līdz ar tehnoloģiju attīstības paātrināšanos saziņas horizonts varētu sarukt līdz dažiem gadu desmitiem. Tas nozīmē, ka mūsu skatījumā civilizācija var kļūt neatpazīstama vienas cilvēka paaudzes laikā.
Mums izskatītos, ka tā vienkārši pazūd – kā zvaigznes, kas izdziest naktī. Patiesībā tā turpinātu pastāvēt pilnīgi citā tehnoloģiskajā līmenī, kur mūsu pašreizējās novērošanas metodes to vairs nespēj sasniegt.
Iespējams, mēs nedzirdam signālus nevis tāpēc, ka to nav, bet gan tāpēc, ka tie ir mums nesaprotamā “valodā” un nepareizā frekvencē. Civilizācijas it kā pārietu nākamajā eksistences fāzē, kļūstot neredzamas tiem, kas joprojām dzīvo radioviļņu laikmetā.
Kosmiskā klusuma jaunā interpretācija
Fermi paradoksa risinājums varētu būt daudz vienkāršāks, nekā līdz šim domāts. Iespējams, ka Visums ir pilns ar civilizācijām, taču tās dzīvo savās noslēgtajās pasaulēs, kuras pārvalda mākslīgais intelekts, un komunicē veidos, kurus mēs patlaban nespējam izprast.
Mūsu pašu nākotne varētu izskatīties ļoti līdzīga. Tas būtu kā “miris internets” kosmiskā mērogā – tīkls, kurā reiz skanēja miljoniem balsu, bet tagad valda klusums, jo viss ir pārgājis līmenī, kuru mēs vēl nespējam sasniegt.
Var gadīties, ka kādu dienu arī mēs kļūsim par civilizāciju, kuru neviena cita vairs nespēj atklāt. Tajā brīdī Fermi paradokss mums pašiem būs atrisināts – taču citiem mēs paliksim tikai kārtējais klusais punkts bezgalīgajā Visumā.
