Lai arī Lietuva jau vairāk nekā divdesmit gadus ir NATO dalībvalsts, daļu sabiedrības joprojām moka šaubas: vai alianse patiešām aizsargātu mūsu valsti, ja rastos nopietni draudi?
Gan sociālajos tīklos, gan publiskās diskusijās un privātās sarunās joprojām netrūkst cilvēku, kuri saka: “Uz papīra viss izklausās skaisti, bet vai reālajā dzīvē kāds tiešām būtu gatavs mūsu dēļ liet asinis?”
NATO 5. pants – sirds, kas neieslēdzas automātiski
NATO pamatā ir Ziemeļatlantijas līguma 5. pants, kas paredz – uzbrukums vienai dalībvalstij tiek uzskatīts par uzbrukumu visām. Tomēr tas nenozīmē automātisku kara pieteikumu.
Jums varētu patikt šie:
Katra valsts pati lemj, kā reaģēt – vai ar diplomātiskiem līdzekļiem, loģistisku atbalstu vai militāru spēku. Tieši šeit rodas dažādi tulkojumi un šaubas: vai visas dalībvalstis bez vilcināšanās būtu gatavas sūtīt savus karavīrus, ja tiktu uzbrukts Lietuvai?
Vēsturiskie piemēri: cerība un jautājumi vienlaikus
2001. gadā, kad tika uzbrukts ASV, NATO pirmo reizi aktivizēja 5. pantu. Taču tas nebija karš Eiropā, bet gan globāls terora drauds.
Ukrainas piemērs ir pretējs: valsts nav NATO dalībniece, tomēr tā saņem būtisku militāro un finansiālo palīdzību. Tas Lietuvā raisa jautājumu: ja mēs nonāktu līdzīgā situācijā, vai atbalsts būtu tikpat nozīmīgs – vai pat vēl tiešāks?
Vai Amerikas, Vācijas vai Francijas karavīri būtu gatavi karot par Šauļiem vai Rasēniem? Šis jautājums skan daudzu prātos, lai gan uz to daļēji jau atbild pašreizējā realitāte.
Sabiedroto spēki Lietuvā – redzami, bet vai pietiekami?
Šodien Lietuvā fiziski atrodas NATO sabiedroto vienības. Tas ir taustāms pierādījums, ka alianse ar mums rēķinās un ka drošība nav tikai uz papīra uzrakstīts solījums.
Jums varētu patikt šie:
Tomēr daudzi vaicā: vai šie daži tūkstoši karavīru spētu apturēt lielāku militāru apdraudējumu, ja tas parādītos pēkšņi? Un, ja papildspēki no citām valstīm ierastos tikai pēc kāda laika, vai mums pietiktu izturības līdz viņu ierašanās brīdim?
Nedrošības saknes nav tikai militāras
Sabiedrības neuzticēšanās ne vienmēr rodas no loģiskiem argumentiem – bieži vien tā balstās emocijās. Informācijas kari, sazvērestības teorijas un propaganda neatlaidīgi cenšas iestāstīt, ka Lietuva ir viena, maza un nevienam neesot svarīga.
Tādējādi tiek veidota bezspēcības un bezcerības sajūta, kas diemžēl ietekmē pat izglītotus un patiesi patriotiski noskaņotus cilvēkus.
Uzticēšanās NATO sākas ar mums pašiem
Cieša saikne ar NATO ir būtiska, taču vēl svarīgāka ir pašu lietuviešu pārliecība, ka mēs neesam vieni. Šai pārliecībai nevajadzētu balstīties ilūzijās, bet gan zināšanās:
- kā darbojas kolektīvā aizsardzība;
- kādi draudi patiesībā ir reāli;
- kāda ir mūsu loma un nozīme ģeopolitiski.
Nepieciešama ne tikai cerība, bet arī kritiskā domāšana, spēja atpazīt manipulāciju un gatavība – ne tikai bruņotajos spēkos, bet visā sabiedrībā kopumā.
NATO nav buramvārds, bet vienošanās
NATO nav burvju formula, kas pati par sevi mūs izglābs. Tā ir kopīga vienošanās, kuras efektivitāte atkarīga ne tikai no Briseles vai Vašingtonas, bet arī no mums pašiem.
Jo vairāk mēs paši apzināmies savu nozīmīgumu un atbildību, jo nopietnāk mūs uztvers arī sabiedrotie. Un galu galā jautājums “vai viņi mūs aizsargās?” pārtop pavisam citā jautājumā:
Vai mēs paši ticam, ka esam aizstāvības vērti – un vai esam gatavi paši dot savu artavu mūsu aizsardzībā?
