ASV prezidenta Donalda Trampa reakcija uz Dmitrija Medvedeva izteikumiem rada nopietnas bažas. Pēc britu politiķa Boba Sīlija domām situācija ir bīstama, jo kodolpolitiku vairs neformē eksperti klusos kabinetos, bet gan emocijas un sociālo tīklu dinamika.
Trampa reakcija un Kremļa secinājumi
Sīlijs uzsver, ka fakts, ka Tramps nekavējoties reaģēja uz Krievijas provokācijām un pavēlēja pietuvināt kodolzemūdenes Krievijas piekrastei, tagad dod Kremlim signālu: pietiek viņu internetā aizkaitināt, lai panāktu konkrētas darbības.
„Ir labi, ka Tramps beidzot labāk saprot Krievijas režīmu, taču slikti ir tas, ka tieši reakcijas uz šo režīmu sāk noteikt ASV kodolpolitiku,“ raksta Sīlijs laikrakstā „The Telegraph“.
Jums varētu patikt šie:
Viņš uzsver, ka situāciju īpaši bīstamu padara tas, ka tik jutīgs temats kā kodoldraudi arvien vairāk tiek izspēlēts sociālo tīklu vidē.
Robežas pārkāpšana: kodolzemūdenes Krievijas virzienā
Sīlijs atgādina, ka esam jau pieraduši dzirdēt kodoldraudus no Krievijas vadības puses, taču šoreiz, pēc viņa domām, situācija pārsniedz līdzšinējās robežas. ASV prezidents publiski paziņoja, ka devis rīkojumu izvietot divas kodolzemūdenes tuvāk Krievijas robežām.
Pēc Sīlija domām tā ir atbilde Medvedeva komentāriem, kuros viņš aicināja Trampu „atcerēties filmas par dzīvajiem miroņiem“ un atsaucās uz „mirušās rokas“ sistēmu – Padomju Savienības automatizēto kodolprettrieciena mehānismu uzbrukuma gadījumā.
Emocijas, psiholoģija un Krievijas stratēģija
Sīlijs brīdina, ka Krievija tagad skaidri sapratusi: Trampu var ietekmēt ar emocijām un apvainojumiem, kas var iedrošināt bīstamas spēles. Pēc viņa teiktā, Krievijas režīms jau sen rūpīgi analizē Rietumu līderu psiholoģiju un bieži izmanto paredzamas reakcijas savā labā.
Šāda attīstība kļūst vēl bīstamāka tādēļ, ka pat kodoltematika ir kļuvusi par sociālo tīklu ķīlnieci. Lai gan kodolieroču reālas izmantošanas iespējamība joprojām ir zema, pēc Sīlija domām tā nekad nav pilnīga nulle.
Jums varētu patikt šie:
Viņš atgādina, ka kopš 2005. gada, kad Krievija sāka spiedienu uz Ukrainu, katrs neveiksmīgs mēģinājums ir beidzies ar konflikta eskalāciju. Tā notika gan 2014., gan 2022. gadā.
„Eskalācija deeskalācijas vārdā“ un kodoldoktrīnas izmaiņas
Britu politiķis pievērš uzmanību arī Krievijā bieži pieminētajai „slepenajai kodoldoktrīnai“, ko daļa analītiķu raksturo kā „eskalāciju deeskalācijas vārdā“. Šīs loģikas ietvaros tiek dots ātrs, ierobežots kodoltrieciens, lai piespiestu pretinieku pārtraukt uzbrukumu.
Pēc Sīlija domām šāds scenārijs varētu sākties ar demonstratīvu sprādzienu jūrā, kam sekotu trieciens neapdzīvotam sauszemes apgabalam, vēlāk – kādam militāram objektam, un visbeidzot taktiskie kodoltriecieni reālā konfliktā.
Mainījusies ir arī Vladimira Putina attieksme pret kodolieroču izmantošanu. Ja Krievijas 2014. gada militārajā doktrīnā tika atļauts dot kodoltriecienu tikai ārkārtējos gadījumos – atbildot uz kodoluzbrukumu vai tiešiem draudiem valstij –, tad 2020. gadā parādījās iespēja preventīvam triecienam, piemēram, situācijā, kad ārēju uzbrukumu dēļ Krievija zaudē kontroli pār saviem kodolspēkiem.
2024. gadā Putins jau tieši paziņoja, ka pat parasts raķešu uzbrukums ar konvencionālajiem ieročiem var būt pietiekams iemesls atbildēt ar kodolieročiem.
Vai kodoldraudi ir blefs vai reāls risks?
Pēc Sīlija teiktā ukraiņi jau sen apgalvo, ka Krievijas kodoldraudi galvenokārt ir maskirovka – mēģinājums piesegt valsts patieso vājumu un milzīgos zaudējumus. Tomēr, pat ja šie draudi bieži tiek uztverti kā blefs, tos, viņaprāt, nevar pilnībā ignorēt.
„Vienkāršu risinājumu nav,“ uzsver Sīlijs. Viņa skatījumā Putina režīms ir gatavs turpināt karu un nemeklē mieru.
„Diemžēl Trampu joprojām izdodas viegli apmuļķot,“ piebilst britu politiķis.
Vienīgais reālistiskais ceļš uz priekšu
Sīlija vērtējumā vienīgā reālistiskā stratēģija ir turpināt stiprināt Ukrainas pretgaisa aizsardzību un censties ievilkt Krieviju militārā strupceļā. Tikai tad var cerēt, ka pat visagresīvākais Kremlis būs spiests piebremzēt.
Visas citas alternatīvas, pēc viņa teiktā, ir tik šausminošas, ka tās negribētos apsvērt pat teorētiski.
