Zinātnieki, iespējams, beidzot ir atrisinājuši 50 gadus vecu mīklu: kāpēc daļa cilvēku ar šizofrēniju dzird balsis. Jauns pētījums liecina, ka problēma varētu slēpties smadzeņu nespējā atpazīt paša cilvēka iekšējo runu. Tas nozīmē, ka domas var tikt kļūdaini uztvertas kā ārēji skaņas avoti.
Šis pētījums ir nozīmīgs solis uz priekšu, jo šizofrēnijas gadījumā joprojām neeksistē ne laboratoriski testi, ne droši bioloģiski rādītāji. Diagnozi nosaka vienīgi pēc simptomiem, tāpēc izpratne par bioloģiskajiem mehānismiem smadzenēs var nākotnes ārstēšanas ziņā izrādīties ārkārtīgi svarīga. Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā “Schizophrenia Bulletin”.
Pētnieki un viņu atklājums
Sīdnejas Universitātes UNSW Psiholoģijas skolas profesors Tomass Vitfords jau daudzus gadus pēta iekšējo runu un tās ietekmi uz domāšanu. Viņa vadītā komanda tagad ir sniegusi pierādījumus tam, ka cilvēki, kuri dzird balsis, uztver savu iekšējo runu kā kaut ko svešu. Tas palīdz izskaidrot, kāpēc dzirdētās balsis viņiem šķiet tik īstas un reālistiskas.
Jums varētu patikt šie:
Kas ir iekšējā runa?
Iekšējā runa ir klusā “balss galvā”, kas pavada mūsu domas, plānus un ikdienas darbības. Daudzi cilvēki to piedzīvo gandrīz nepārtraukti, pat īpaši par to nedomājot. Tomēr ir arī tādi, kuri iekšējo runu vispār neizjūt.
Veselu cilvēku smadzenes mazināti reaģē uz skaņām, kuras cilvēks tikai iztēlojas. Smadzenes prognozē, kāda skaņa saistīsies ar iekšējo runu, un daļēji to “apklusina”. Cilvēkiem, kuri dzird balsis, šis process nedarbojas, un smadzenes iekšējo runu sāk uztvert kā ārēju skaņu.
Kā tika mērīta iekšējā runa?
Iekšējā runa ir ļoti privāta pieredze, tāpēc to ir grūti pētīt. Zinātnieki izmantoja EEG ierīci, kas mēra smadzeņu viļņu aktivitāti. Pat tad, ja balss tiek dzirdēta tikai domās, smadzenes uz to vienalga reaģē. Tas ļauj salīdzināt dažādu cilvēku grupu smadzeņu darbību.
Veseli pētījuma dalībnieki klausījās skaņas un vienlaikus iztēlojās to pašu zilbi. Kad dzirdētā skaņa sakrita ar iekšējo runu, smadzeņu reakcija kļuva vājāka. Tas liecināja, ka smadzenes bija paredzējušas šo skaņu un tās ietekmi samazinājušas.
Ko parādīja pacientu rezultāti?
Cilvēkiem, kuri nesen bija piedzīvojuši dzirdes halucinācijas, reakcija bija pretēja. Viņu smadzeņu aktivitāte pieauga brīžos, kad iztēlotā skaņa sakrita ar reāli dzirdēto. Tas norāda, ka smadzenes nepareizi prognozē paša cilvēka iekšējo runu un to neatzīst par savu.
Jums varētu patikt šie:
Otru grupu veidoja cilvēki, kuri kādu laiku halucinācijas nebija piedzīvojuši. Viņu reakcija bija starpposma: vājāka nekā veseliem cilvēkiem, bet ne tik izteikta kā tiem, kuri tobrīd cieta no aktīvām halucinācijām. No tā var secināt, ka smadzeņu darbība mainās atkarībā no simptomu smaguma.
Ko tas nozīmē nākotnē?
Pētnieku ieskatā tas ir līdz šim pārliecinošākais pierādījums tam, ka dzirdētās balsis var būt paša cilvēka domu atspoguļojums. Tas, kas patiesībā notiek galvā, pašam cilvēkam kļūst nesaprotams un šķiet nākam no ārpuses. Šāda teorija zinātnē pastāv jau gadu desmitiem, taču tikai tagad tai ir iegūti tieši eksperimentāli apstiprinājumi.
Nākamais solis būs noskaidrot, vai līdzīgs EEG raksts varētu palīdzēt prognozēt psihotisku epizožu attīstību. Ja tas izdosies, varētu savlaicīgāk pamanīt cilvēkus ar augstāku risku un piedāvāt viņiem profilaktisku palīdzību. Tas pavērtu iespējas jaunām ārstēšanas metodēm un daudz dziļākai izpratnei par to, kā šizofrēnija patiesībā izpaužas smadzenēs.
