Ej nu ir viegli iedomāties vilkus, skatoties uz mazu, pūkainu sunīti uz ielas. Tomēr jauns pētījums rāda, ka pat vismazākie mīluļi sevī nes vilku ģenētisko mantojumu. Zinātnieki bija pārsteigti, atklājot vilka DNS pēdas lielākās daļas mūsdienu suņu šķirņu genomā.
Pēc ASV pētnieku aplēsēm gandrīz divām trešdaļām visu suņu šķirņu var skaidri konstatēt vilka iedzimtības materiāla daļu. Svarīgi, ka šī DNS nav tikai tāla atmiņa par laiku, kad suņi pirms apmēram 20 000 gadiem tika pieradināti. Rezultāti liecina, ka suņi un vilki savstarpēji krustojušies arī pēdējo gadu tūkstošu laikā.
Pētījuma līdzautors Logans Kistlers uzsver, ka tas nenozīmē – vilki nāk cilvēku mājās un pārojas ar mājas mīluļiem. Drīzāk tas atspoguļo garu un sarežģītu mijiedarbību starp savvaļas un pieradinātajām populācijām. Šāda ģenētiskā apmaiņa, pēc zinātnieku domām, ir palīdzējusi izveidoties milzīgajai mūsdienu suņu ārējā izskata un uzvedības daudzveidībai.

Kā zinātnieki noteica vilka DNS klātbūtni?
Ilgu laiku valdīja uzskats, ka „īstam“ sunim vilka DNS ir vai nu ļoti maz, vai pat vispār nav. Pētījuma vadošā autore Odrija Lina atzīst, ka jaunie dati šo priekšstatu būtiski maina. Zinātnieku komanda analizēja tūkstošiem publiski pieejamu suņu un vilku genomu sekvenču, meklējot tiešas radniecības pazīmes.
Izrādījās, ka vairāk nekā 64 procentiem mūsdienu suņu šķirņu ir priekšteči ar vilku izcelsmi. Pat tik mazi suņi kā čivava vidēji nes apmēram 0,2 procentus vilka DNS. Pētniece ar smaidu piebilst, ka daļai čivavu saimnieku tas varbūt nemaz nešķiet tik pārsteidzoši.
Kuros suņos ir visvairāk vilka?
Visaugstākā vilka DNS daļa konstatēta šķirnēs, kas speciāli veidotas, lai saglabātu vilkam līdzīgu tipu. Īpaši izceļas čehu vilksuns un Sarlosas vilksuns, kuru genomā vilka gēnu īpatsvars var sasniegt līdz pat 40 procentiem. Tas atspoguļo mērķtiecīgu un salīdzinoši nesenu selekcijas vēsturi, ko apzināti virzījuši cilvēki.
Starp ierastajām kompanjonsuņu šķirnēm visizteiktāk „vilcīgais“ izrādījās Grand Anglo Français Tricolore – dzinējsuns, kura genomā ir apmēram pieci procenti vilka DNS. Salīdzinoši liels vilka gēnu īpatsvars konstatēts arī vairākiem vēja suņu tipa pārstāvjiem, piemēram, saluki un afgāņu hurtam. Interesanti, ka lielāks vilka gēnu daudzums nebūt ne vienmēr nozīmē lielāku augumu – piemēram, bernhardiešiem vilka DNS pēdas vispār nav atrastas.
Ciematu un klaiņojošo suņu loma

Pētījums atklāja, ka simt procentiem ciematu un klaiņojošo suņu, kas dzīvo cilvēku apmetņu tuvumā, bet nepieder konkrētam saimniekam, ir gēni ar vilka izcelsmi. Pēc Kistlera domām tieši šāds suņu dzīvesveids rada vairāk iespēju sastapties ar vilkiem, tāpēc vilka gēni nepārtraukti nonāk plašākā suņu ģenētiskajā fondā.
Zinātnieks pieļauj, ka cilvēka darbība šādu krustošanos varētu būt pat veicinājusi. Ja vilku mātītes, piemēram, dzīvesvietu izzušanas vai citu traucējumu dēļ tiek atdalītas no sava bara un sastop bezsaimnieka suņus, pārošanās iespējamība strauji pieaug. Šādas situācijas gadsimtu gaitā varēja atstāt skaidri nolasāmas ģenētiskas pēdas.
Uzvedība un pielāgošanās

Zinātnieki salīdzināja ģenētiskos rezultātus ar suņu šķirņu aprakstiem, kurus izmanto kinoloģiskie klubi. Atklājās, ka šķirnes ar mazāku vilka DNS īpatsvaru biežāk raksturo kā draudzīgas, viegli apmācāmas un ļoti pieķērušās cilvēkiem. Savukārt izteikti „vilcīgām“ šķirnēm bieži piedēvē patstāvīgāku raksturu, piesardzību pret svešiniekiem un izteiktu teritorijas sargāšanas instinktu.
Tajā pašā laikā Kistlers uzsver, ka šādi vispārīgi apraksti nav drošs prognozes rīks katra konkrētā suņa uzvedībai. Suņi tūkstošiem gadu laikā izplatījušies ļoti atšķirīgos pasaules reģionos un bijuši spiesti pielāgoties dažādiem apstākļiem. Daži vilka gēni noteiktās vidēs varēja kļūt pat par priekšrocību.
Piemēram, Tibetas šķirnēm, tādām kā lhasa apso, ir konstatēts EPAS1 gēns, kas palīdz izdzīvot augstkalnu apstākļos, kur gaisā ir mazāk skābekļa – tieši tas pats gēns sastopams arī Tibetas vilkiem. Šādi atklājumi parāda, kā vilka ģenētiskais mantojums palīdzējis suņiem pielāgoties ekstremāliem dzīves apstākļiem visā pasaulē.


