Kādudien, pat ja tas šobrīd izklausās pēc tālas zinātniskās fantastikas, dzīve uz Zemes neizbēgami beigsies. Jau tagad cilvēce sastopas ar nopietniem izaicinājumiem – klimata pārmaiņu, ekoloģisko krīžu un pandēmiju veidā –, taču tas, kas mūsu planētu sagaida pēc miljardiem gadu, būs daudz dziļāks un galīgāks noslēgums.
Tas nenotiks cilvēku vainas dēļ, ne kara, ne resursu trūkuma, bet gan dabisku kosmisku procesu rezultātā, kurus nav iespējams apturēt. Japānas Teho universitātes zinātnieki sadarbībā ar NASA ir veikuši līdz šim nepieredzēta mēroga modelēšanu.
Superdatori paredz skābekļa izzušanu
Pētījumā tika izmantoti superdatori, lai izveidotu vairāk nekā 400 000 dažādu scenāriju, kas apraksta, kā nākotnē varētu mainīties Zemes atmosfēra un klimats. Lai gan rezultāti detaļās atšķīrās, visos modeļos atkārtojās viens un tas pats secinājums – skābeklis no Zemes atmosfēras izzudīs. Ne uzreiz un ne pēkšņi, bet neizbēgami.
Jums varētu patikt šie:
Kad Saule kļūs nepanesama
Šo dramatisko pārmaiņu galvenais iemesls ir Saule. Mūsu zvaigzne noveco un laika gaitā kļūst arvien karstāka. Tas nav kas tāds, ko sajutīsim rīt vai parīt, taču ļoti ilgā laika periodā Saules izstarotā enerģija jūtami pieaugs salīdzinājumā ar pašreizējo līmeni.
Aptuveni pēc 1–2 miljardiem gadu šīs izmaiņas izjauks Zemes klimata sistēmas līdzsvaru – ūdens sāks iztvaikot arvien straujāk, un planēta pakāpeniski izžūs. Samazinoties ūdens daudzumam, mainīsies mākoņu sega, siltums uzkrāsies atmosfērā un Zemes virsmas temperatūra nepārtraukti celsies.
Tas izraisīs reakciju ķēdi: klimata pārmaiņas sāks kavēt augu spēju ar fotosintēzes palīdzību ražot enerģiju. Kad augi vairs nespēs “elpot”, arī skābekļa ražošana apstāsies. Bez skābekļa nebūs dzīvības – vismaz ne tādā formā, kādu pazīstam mēs.
Atgriešanās miljardiem gadu senā pagātnē
Pēc šīm pārmaiņām Zemes atmosfēra atgādinās stāvokli, kāds valdīja pirms sarežģītu dzīvības formu rašanās – ļoti tālā pagātnē. Visticamāk, izdzīvos vien daži primitīvi mikroorganismi, kas spēs pastāvēt atsevišķās, ārkārtīgi skarbās ekosistēmās.
Cilvēkiem šāda pasaule būtu nāvējoša: elpot vairs nebūtu iespējams, pārtikas audzēšana kļūtu neiespējama, un par mūsu civilizācijas turpināšanos vairs nevarētu būt ne runas. Tā vairs nebūtu izdzīvošanas cīņa, bet gan nobeiguma cēliens visai dzīvībai uz planētas.
Jums varētu patikt šie:
Viens no pētījuma autoriem, profesors Kazumi Ozaki, uzsver, ka, lai gan runa ir par ļoti tālu nākotni, šīs prognozes ir nozīmīgas jau šodien. Ne tikai tāpēc, ka tās rāda Zemes neizbēgamo likteni, bet arī liek jautāt: ko nozīmē dzīvot pagaidu vidē?
Ko mums nozīmē apziņa, ka pat mūsu mājas planētai ir savs „derīguma termiņš”?
Dzīvības trauslā daba
Zinātnieku izveidotie modeļi neapraksta tikai biedējošu nākotnes scenāriju. Tie ir atgādinājums par mūsu vietu Visumā. Mēs pastāvam ļoti šaurā laika logā, kad Zemes apstākļi ir labvēlīgi dzīvībai – taču tas nav ne mūžīgs, ne pats par sevi saprotams stāvoklis.
Skābeklis, ko uztveram kā kaut ko pašsaprotamu un ikdienišķu, patiesībā ir ļoti trausls resurss, kura esamība ir atkarīga no sarežģītu dabas sistēmu līdzsvara. Nelielas nobīdes šajā līdzsvarā ilgtermiņā var noteikt visas planētas nākotni.
Lai gan mūsu paaudzei nav jāsaskaras ar šādiem kosmiska mēroga draudiem, šis ir piemērots brīdis atcerēties, ka pat visspožākās un šķietami pastāvīgākās lietas reiz beidzas. Zeme, Saule un galu galā arī Visums nepārtraukti mainās. Mums pašiem jāizlemj, vai dzīvojam tā, it kā viss ilgtu mūžīgi, vai arī apzināti novērtējam katru mums atvēlēto mirkli.
Nākamreiz, kad pacelsiet skatienu uz zvaigznēm vai vērosiet saullēktu, ir vērts atcerēties: tas, ko redzat, ir tikai uz laiku. Un tieši šī īslaicība piešķir mūsu eksistencei īpašu, patiesu nozīmi.
