Pēdējos gados daudzas bankas aktīvi samazina savu bankomātu tīklu. Sākumā tas šķita kā dabiska attīstība – sabiedrība arvien biežāk izvēlas maksāt ar karti vai telefonu, un skaidra nauda vairs nešķiet tik nepieciešama.
Taču, kad kādā pilsētā vai pat visā novadā vairs nav neviena bankomāta, kļūst skaidrs, ka runa nav tikai par tehnoloģisko progresu. Šī tendence ne tikai rada neērtības, bet arī rosina nopietnus jautājumus par pieejamību, sociālo atstumtību un pat par kontroli pār cilvēku finansēm.
Skaidras naudas nozīme bieži tiek novērtēta par zemu. Ir cilvēki, kuri nelieto skaidru naudu nevis tāpēc, ka būtu “atpalikuši laikmetam”, bet gan tāpēc, ka viņiem tas ir vienīgais reāli funkcionējošais veids, kā saglabāt finansiālu patstāvību.

Skaidras naudas pazušana un neredzamais spiediens
Vecāka gadagājuma cilvēki, lauku reģionu iedzīvotāji, mazturīgie – tieši šīs grupas bieži ir bez stabila interneta pieslēguma vai iespējas izmantot mūsdienīgas maksājumu tehnoloģijas. Banku lēmumi slēgt bankomātus viņiem nereti izklausās kā kluss vēstījums: ja tu neizmanto digitālos pakalpojumus, tava ērtība mums nav prioritāte.
Oficiālie skaidrojumi izklausās pievilcīgi – optimizācija, izmaksu samazināšana, drošība –, taču patiesā aina ir daudz sarežģītāka. Bankomātu demontāža bieži nenotiek tāpēc, ka cilvēkiem tie vairs nebūtu vajadzīgi, bet gan tāpēc, ka to pazušana palīdz veidot jaunu uzvedības modeli.
Dažkārt tas atgādina klusu spiedienu atteikties no skaidras naudas. Un šis process nav nejaušs – tas ir daļa no plašākas finanšu sistēmu pārveides, kurā cilvēka izvēles brīvība pamazām kļūst arvien ierobežotāka.
Bezskaidras naudas ekonomika – veiksmes stāsta aizkadra puse

Digitālā banku vide ir neapšaubāmi ērta: norēķini ir ātri, izdevumus var sekot līdzi reāllaikā, un daudzi procesi kļūst vienkāršāki. Taču bankomātu pazušanu bieži skaidro ar digitālajiem risinājumiem tikai virspusēji – kā ar fasādi, aiz kuras slēpjas daudz dziļākas intereses.
Samazinot fizisko pakalpojumu klāstu, bankas būtiski samazina savas izmaksas: nepieciešams mazāk darbinieku, loģistikas, tehniskās apkopes un apsardzes. Jo vairāk pakalpojumu tiek pārcelti uz mobilajām lietotnēm, jo vairāk banka pārvēršas neredzamā struktūrā bez vajadzības pēc fiziskas klātbūtnes.
Bieži netiek meklēts līdzsvars starp tehnoloģisko attīstību un cilvēku reālajām vajadzībām, bet gan vienkārši izvēlēts lētākais risinājums. Paradoksāli, ka ar šīm problēmām saskaras pat lielpilsētas – dažos rajonos tuvākais bankomāts var atrasties vairāku kilometru attālumā.
Digitālie risinājumi darbojas lieliski, kamēr funkcionē visas sistēmas: ir mobilais tīkls, darbojas viedierīces un maksājumu termināļi. Taču pietiek ar vienu nopietnāku traucējumu – un tas dzīvē nav retums –, lai skaidra nauda vairs nebūtu tikai alternatīva, bet vienīgais reālais veids, kā norēķināties un tikt galā ar ikdienu.
Skaidra nauda kā kontroles ierobežojums

Vēl viens, daudz klusāks, taču ne mazāk nozīmīgs iemesls cīņai pret skaidru naudu ir tas, ka skaidra nauda ir viena no pēdējām jomām, kur cilvēks var rīkoties neatkarīgi no digitālās sistēmas. Katrs maksājums ar karti atstāj digitālu pēdu, ko var saglabāt, analizēt un apstrādāt.
Skaidras naudas aprite savukārt ne vienmēr ir redzama. Tas ir neērti tiem, kuri vēlas pilnīgu datu kontroli. Te arī parādās viens no iespējamajiem skaidrojumiem, kāpēc bankas tik neatlaidīgi cenšas ierobežot skaidras naudas lietošanu: runa nav tikai par ērtumu, bet arī par datu uzkrāšanu un cilvēku finanšu uzvedības kontroli.

Ja viss, ko cilvēks dara ar savu naudu, kļūst par ierakstu datubāzē, banka vairs tikai neglabā viņa līdzekļus – tā iegūst arī detalizētu informāciju par viņa dzīvi. Ko cilvēks pērk, cik bieži, kur viņš uzturas, kādi ir viņa ieradumi – tas viss pārvēršas strukturētos datos.
Šādai informācijai ir milzīga vērtība: to var izmantot reklāmu mērķēšanai, “personalizētiem piedāvājumiem”, bet arī cilvēku uzvedības vērtēšanai un šķirošanai. Digitālajā ekonomikā šie dati ir kā zelts. Savukārt skaidra nauda šajā modelī neiederas – to ir daudz grūtāk izsekot, un tas nozīmē, ka kontrole pār skaidras naudas apriti ir ievērojami mazāka.
Ko tas viss nozīmē cilvēkam?

Ir skaidrs, ka lēmumi par bankomātu slēgšanu nav tikai neizbēgama tehnoloģiskā progresa rezultāts. Tie atspoguļo plašāku virzienu, kurā naudas sistēmas kļūst arvien centralizētākas un cilvēku izvēles – arvien ierobežotākas.
Šāda realitāte ne visiem ir pieņemama. Ir cilvēki, kuri joprojām vēlas izņemt skaidru naudu bez papildu komisijām, neuzticas tehnoloģijām pilnībā vai vienkārši dod priekšroku savas naudas pārvaldīšanai viņiem saprotamā veidā.
Tas nav protests pret attīstību, bet gan tiesības izvēlēties. Un kamēr šīs tiesības pastāv, ir jāpaliek arī iespējai izmantot skaidru naudu un bankomātus.
Ne visi vēlas dzīvot pasaulē, kuru pilnībā vada algoritmi. Dažiem cilvēkiem joprojām ir svarīgi turēt naudu rokās, nevis redzēt to tikai kā ciparus ekrānā. Un viņiem ir jādod iespēja to darīt bez mākslīgi radītiem šķēršļiem vai slēpta spiediena.
Bankām, kas patiesi vēlas kalpot cilvēkiem, tas būtu jāsaprot un šīs tiesības jārespektē – ja ne uzreiz, tad pavisam drīzā nākotnē.


