Senajās krokodilu olu čaumalu atliekas, kas atrastas Austrālijā, zinātniekiem pavērušas jaunu skatījumu uz aizvēsturisko pasauli. Tās palīdz labāk izprast dzīvnieku valsti un ekosistēmas laikā, kad Austrālija vēl nebija atdalījusies no pārējiem kontinentiem un nebija kļuvusi par salu.
Sīki olu čaumalu fragmenti tika atrasti Kvīnslendas dienvidaustrumos, mazajā Murgo pilsētiņā, parastā māla karjerā kāda vietējā zemnieka īpašumā. Vieta izskatījās pavisam ikdienišķa, taču zem māla slāņiem slēpās viena no senākajām fosiliju kolekcijām visā valstī.
Zinātnieki šeit veic izrakumus jau gadu desmitiem, un atkal un atkal atklājas kas negaidīts. Jaunākais atklājums liecina, ka šeit savulaik dzīvojuši pavisam citādi krokodili. Olu čaumalas sniedz unikālas norādes par šo dzīvnieku ikdienas dzīvi.
Jums varētu patikt šie:
Senākās olu čaumalas un to īpašnieki
Starptautiska zinātnieku komanda, kurā piedalījās arī UNSW Sydney pētnieki, noskaidroja, ka šie fragmenti ir senākās Austrālijā atrastās krokodilu olu čaumalas. Tām piešķirts nosaukums Wakkaoolithus godthelpi. Tas ir tiešs pierādījums, ka olas piederējušas mekosuhiīniem.
Mekosuhiīni aptuveni pirms 55 miljoniem gadu bija galvenie purvu un mitrāju iemītnieki kontinenta iekšzemē. Mūsdienu Austrālijas saldūdens un sālsūdens krokodili parādījās daudz vēlāk. Tāpēc šīs olu čaumalas būtiski papildina zināšanas par sen izmirušo krokodilu radniecību un evolūciju.
Dīvainie meža krokodili
Atšķirībā no mūsdienu krokodiliem mekosuhiīni pildīja ļoti neparālas ekoloģiskās lomas. Daļa sugu nedzīvoja tikai ūdenī, bet bija arī sauszemes plēsēji mežos. Šo pieņēmumu apstiprina vēlāk atrasti fosiliju paraugi Riverslejas apvidū.
Pēc zinātnieku aplēsēm daži no šiem dzīvniekiem varējuši sasniegt līdz piecu metru garumu. Citi, iespējams, bijuši puskoku dzīvesveida plēsēji, kas slēpušies zaros un no augšas metušies virsū laupījumam. Tas rada pavisam citu priekšstatu par seniem krokodiliem, nekā esam pieraduši domāt, salīdzinot tos ar mūsdienu sugām.
Olu čaumalas kā laika kapsula
Paleontoloģijā olu čaumalas nereti tiek novērtētas par zemu, taču patiesībā tās saglabā ļoti smalkas struktūras un ķīmiskas norādes. No olu čaumalām var secināt, kuri dzīvnieki tās dējuši, kur atradušās ligzdas un kā noritējusi vairošanās. Tādēļ pat pavisam nelieli fragmenti kļūst par nozīmīgu informācijas avotu.
Jums varētu patikt šie:
Murgo atradumu vietā savāktās olu čaumalas tika pētītas gan ar optisko, gan ar elektronmikroskopu. To īpašības norāda, ka krokodili olās dēja seno ezeru krastos un laika gaitā mainīja vairošanās stratēģiju, pielāgojoties vides izmaiņām. Tas sniedz retu ieskatu viņu pielāgošanās procesā.
No senā ezera līdz lielai lagūnai
Zinātnieki uzskata, ka mekosuhiīnu dzīvesvide sāka izzust, Austrālijā paplašinoties sausajiem apvidiem. Galu galā tie tika spiesti atkāpties uz arvien mazākiem ūdens baseiniem, kur nācās konkurēt ar jaunām sugām un samazinātu barības bāzi. Tolaik Murgo ezeru ieskāva zaļojošs, blīvs mežs.
Šajā mežā mita senākie zināmie dziedātājputni, pirmās Austrālijas vardes un čūskas, kā arī mazi zīdītāji, kas bija radniecīgi sugām no Dienvidamerikas. Izrakumi šeit tiek veikti kopš 1983. gada, un tie atkal un atkal apliecina, ka pat pēc gadu desmitiem zeme joprojām glabā daudz noslēpumu.
Fosilijas un mūsdienu dabas aizsardzība
Zinātnieki uzsver, ka šādi atklājumi palīdz ne tikai izprast pagātni. Fosilijas ļauj prognozēt, kā sugas reaģēs uz klimata pārmaiņām. Labs piemērs ir “Burramys Project”, kura mērķis ir glābt no izmiršanas kalnu pundurposumu sugu.
Šo dzīvnieku senči miljoniem gadu dzīvoja zemienēs, mežainos apvidos, un tieši fosilie atradumi deva ideju par jaunu, drošu biotopu izveidi. Mūsdienās šī suga tajos veiksmīgi vairojas, apliecinot, ka pagātnes pēdas var palīdzēt pieņemt lēmumus, kas veido daudzveidīgāku un dzīvības bagātu nākotni.
