Sabiedrībā arvien biežāk izskan diskusijas par to, vai nākotnē nevajadzētu ierobežot skaidras naudas izmantošanu vai pat pilnībā to izņemt no apgrozības. Daļai cilvēku tas šķiet dabisks tehnoloģiskā progresa rezultāts, savukārt citi to uztver kā bīstamu, pakāpenisku soli ceļā uz arvien lielāku indivīda izvēļu kontroli.
Kaut arī vieni priecājas par digitālajiem risinājumiem un ērtajiem norēķinu veidiem, citi piesardzīgi jautā: kas, kad un uz kāda pamata vispār drīkstētu pieņemt šādu lēmumu? No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka runa ir tikai par tehnisku jautājumu – vai naudas forma ir papīrs vai digitāls ieraksts. Tomēr dziļākā līmenī ir skaidrs, ka šī tēma ir tieši saistīta ar privātumu, drošību, valsts kontroli un uzticēšanos finanšu sistēmai.
Jau pati ideja par skaidras naudas aizliegšanu izraisa spēcīgas emocionālas reakcijas. Doma par pilnīgu skaidras naudas izzušanu visbiežāk balstās uz diviem galvenajiem argumentiem: tehnoloģisko attīstību un cīņu ar ēnu ekonomiku.
Jums varētu patikt šie:
Patiesībā tas tomēr nebūtu tikai tehnisks reformu komplekss. Šāds solis prasītu politisko gribu, skaidru tiesisko regulējumu un, pats galvenais – sabiedrības piekrišanu.
Kas drīkstētu lemt par skaidras naudas nākotni?
Lēmumu par naudas formas maiņu Latvijā nepieņemtu viena institūcija, bet gan vesels iestāžu tīkls. Eiropas Savienībā par naudas emisiju un monetāro politiku atbild Eiropas Centrālā banka (ECB), taču katrai dalībvalstij ir sava loma caur nacionālajām centrālajām bankām, īpaši jautājumos, kas saistīti ar naudas praktisko izmantošanu valsts iekšienē.
Ja Eiropas līmenī tiktu sākta diskusija par atteikšanos no skaidras naudas, iniciatīvai būtu jānāk no Eiropas Centrālās bankas, kas vada eirozonas monetāro politiku. Taču šādu priekšlikumu varētu juridiski īstenot tikai Eiropas Savienības Padome un Eiropas Parlaments, izmantojot parasto likumdošanas procedūru un iesaistot dalībvalstis un Eiropas Komisiju.
Tas nozīmē, ka neviena dalībvalsts, tostarp Latvija, nevar patstāvīgi aizliegt skaidru naudu pilnībā, taču tai būtu pienākums ieviest izmaiņas, ja tās izrietētu no Eiropas Savienības tiesību aktiem. Valsts līmenī galvenā atbildība par šādu lēmumu praktisku īstenošanu būtu Latvijas Bankai.
Pirms tam būtu nepieciešami Saeimas lēmumi, plašas publiskās diskusijas, konsultācijas ar uzņēmējiem, nevalstiskajām organizācijām un citām ieinteresētajām pusēm. Šis noteikti nav lēmums, ko varētu pieņemt „vienā naktī” vai vienas valdības sēdes laikā.
Jums varētu patikt šie:
Uz kādiem argumentiem balsta skaidras naudas ierobežošanu?
Viens no biežākajiem argumentiem par labu atteikšanai no skaidras naudas ir ēnu ekonomikas ierobežošana. Tiek apgalvots, ka skaidra nauda bieži tiek izmantota nodokļu apiešanai, nelegālai tirdzniecībai vai pat terorisma finansēšanai. Šādā skatījumā digitālie maksājumi ir pievilcīgi, jo tie atstāj pēdas un atvieglo naudas plūsmu uzraudzību.
Otrs izplatīts argumentu kopums saistīts ar efektivitāti un drošību. Elektroniskie norēķini ir ātri, viegli integrējami ar citiem pakalpojumiem, turklāt nav nepieciešama fiziska naudas pārvadāšana un glabāšana. Tas samazina arī fiziskas naudas viltošanas risku.
Gan uzņēmumi, gan valsts iestādes var ietaupīt līdzekļus, ja samazinās nepieciešamība drukāt, pārvadāt un uzglabāt skaidru naudu. Tomēr svarīgi atcerēties arī pretargumentus:
- skaidra nauda ir alternatīva, kas palīdz izvairīties no pilnīgas atkarības no tehnoloģijām un elektroapgādes;
- tā ir īpaši svarīga senioriem un cilvēkiem, kas dzīvo reģionos ar vāju digitālo infrastruktūru;
- skaidra nauda nodrošina lielāku anonimitāti, kas daudziem ir neatņemama personīgās brīvības sastāvdaļa.
Tiesiskais regulējums un reālā situācija
Saskaņā ar spēkā esošajiem Eiropas Savienības tiesību aktiem eiro skaidrā naudā ir likumīgs maksāšanas līdzeklis, un neviena dalībvalsts nedrīkst piespiest iedzīvotājus no tā atteikties. Lai pilnībā aizliegtu skaidru naudu, būtu nepieciešamas plašas izmaiņas Eiropas līmeņa tiesiskajā regulējumā – direktīvu un regulu pārskatīšana vai pat pamatlīgumu grozīšana.
Pašlaik ne Eiropas Centrālā banka, ne Eiropas Komisija nav uzsākušas procesu, kas liecinātu par vēlmi skaidru naudu pilnībā aizliegt. Tomēr vairākās valstīs ir noteikti ierobežojumi lieliem darījumiem skaidrā naudā. Piemēram, Itālijā un Francijā virs noteiktas summas norēķini skaidrā naudā nav atļauti – mērķis ir panākt lielāku lielu naudas plūsmu caurspīdīgumu, nevis aizliegt skaidru naudu kā tādu.
Līdzīga pieeja pastāv arī Latvijā – sākot no noteikta darījuma apjoma, norēķini jāveic ar bezskaidras naudas pārskaitījumu, lai nodrošinātu lielāku pārskatāmību un uzraudzību.
Tajā pašā laikā iespējams arī „klusais scenārijs”: skaidru naudu formāli neaizliedz, taču tās izmantošana kļūst tik sarežģīta un neērta, ka cilvēki no tās pamazām atsakās paši. Tieši šādu ceļu ir izvēlējušās vairākas Skandināvijas valstis, it īpaši Zviedrija, kur skaidras naudas īpatsvars norēķinos jau ir nokrities zem 10 %.
Kas mums būtu jāzina un kā sagatavoties?
Vispirms ir svarīgi saprast, ka atteikšanās no skaidras naudas nebūtu tikai tehnoloģisks jauninājums. Tā būtu vienlaikus sociāla, tiesiska un ētiska reforma. Ja šāds scenārijs kādreiz īstenotos, tam būtu jābalstās uz plašu publisku diskusiju, sabiedrības iesaisti un caurspīdīgu skaidrojošo darbu. Būtu nepieciešams garš pārejas periods, pietiekams alternatīvu klāsts un skaidras garantijas cilvēku tiesību aizsardzībai.
Otrkārt, ikvienam būtu vērts izvērtēt savu atkarību no viena maksāšanas veida. Pat ja ikdienā ērtības dēļ priekšroka tiek dota digitālajiem norēķiniem, ir saprātīgi mājās turēt kādu skaidras naudas rezervi neparedzētiem gadījumiem. Gan pandēmija, gan elektroapgādes traucējumi un citas krīzes situācijas ir parādījušas, ka fiziska nauda dažbrīd var izrādīties neaizstājama.
Visbeidzot, diskusijas par atteikšanos no skaidras naudas centrā būtu jābūt nevis kontrolei, bet uzticēšanās jautājumam. Ja sabiedrība virzās pilnībā digitālas naudas virzienā, tam jānotiek no apakšas uz augšu – balstoties uzticībā institūcijām un tehnoloģijām, kā arī ciešā sadarbībā ar iedzīvotājiem. Lēmumu pieņēmēji var rosināt pārmaiņas, taču to pieņemšanai jānotiek kopā ar sabiedrību, nevis tai pretēji vai ar piespiešanas metodēm.
