Lieldienu salas Lihaviku salā slejas majestātiskās moai statujas, kas jau gadsimtiem ilgi ir bijušas liels noslēpums. Tās ir tik milzīgas, ka ilgu laiku valdīja pārliecība: tās varēja radīt tikai ļoti spēcīga un centralizēta vara. Tagad zinātnieki norāda, ka patiesība, visticamāk, bijusi pavisam citāda.
Moai statujas patiešām ir milzu darbi – dažas sasniedz līdz pat 20 metru augstumu un sver aptuveni 80 tonnu. Tāpēc gadu desmitiem šķita loģiski pieņemt, ka to izveidi vadīja viens varens valdnieks, kurš visu rūpīgi plānoja un deva pavēles strādniekiem. Taču jaunākie pētījumi liecina, ka statujas nav radījusi viena centrāla vara, bet gan daudzas atsevišķas kopienas.
Izpēte, kas mainīja līdzšinējo priekšstatu
Nozīmīgākie atklājumi publicēti zinātnes žurnālā PLOS One. Pētījumu vadīja Bingemtonas Universitātes profesors Karls Filips Lipo (Carl Philipp Lipo) ar savu komandu. Viņi nolēma detalizēti izpētīt Rano Raraku karjeru – vietu, kur ticis izkalts lielais vairums moai.
Jums varētu patikt šie:
Ko zinātnieki atklāja Rano Raraku karjerā?
Pētnieki ar dronu palīdzību uzņēma apmēram 11 000 fotogrāfiju un, balstoties uz tām, izveidoja īpaši precīzu 3D modeli. Modelī tika fiksētas 426 statujas dažādās izgatavošanas stadijās, kā arī 341 iedobe un kanāls, kas izcirsti klintīs. Turklāt atrastas 133 vietas, no kurām statujas jau bija aiztransportētas.
Tāpat tika atklātas piecas īpašas stiprinājumu sistēmas, ar kuru palīdzību moai tika nolaistas no krātera nogāzēm lejup. Tas sniedz daudz konkrētāku priekšstatu par to, kā darbs patiesībā noritēja, nevis balstās tikai uz minējumiem. Taču nekur nav redzamas vienota lielā plāna pazīmes, kas liecinātu par centrālu, visai darbībai pakārtotu vadību.
Kā patiesībā tika organizēts darbs?
Karjera detalizēta analīze atklāja, ka tajā darbojās aptuveni 30 atsevišķas darba zonas. Katra no tām strādāja patstāvīgi: tika izmantoti savi darba rīki, ievērotas nedaudz atšķirīgas darba metodes un veidotas savā stilā atšķirīgas statujas. Skulptūras tika veidotas no sākuma līdz beigām vienā un tajā pašā darba zonā – tās nepārsūtīja citām grupām apstrādei.
No tā var secināt, ka moai, visticamāk, radīja dažādu dzimtu vai klanu grupas. Tās varēja savā starpā sacensties, kurš spēs izveidot iespaidīgāku un varenāku statuju, taču vienlaikus šīs kopienas dzīvoja ciešā tuvumā un sadarbojās. Profesors Lipo uzsver, ka darbs balstījās galvenokārt uz pašu cilvēku gribu un savstarpēju cieņu, nevis pavēlēm un sodiem.
Milzu statujas kā sacensības un prestiža simbols
Karjerā joprojām atrodas arī nepabeigta statuja Te Tokanga, kas gatavā veidā būtu bijusi apmēram 21 metru augsta un svērusi ap 270 tonnu. Tik milzīgu statuju reāli pārvietot būtu gandrīz neiespējami, tādēļ izskatās, ka tā tika veidota galvenokārt goda, prestiža un simboliskas nozīmes dēļ.
Jums varētu patikt šie:
Tas savukārt liecina, ka klani savā starpā sacentās prestiža dēļ, nevis pildīja vienota valdnieka vērienīgu ieceri. Jo lielāka un iespaidīgāka bija statuja, jo augstāku statusu tā varēja piešķirt visai grupai.
Ko tas viss vēsta par Rapa Nui vēsturi?
Šie atklājumi būtiski maina līdzšinējo priekšstatu par Rapa Nui (Lihaviku salas) it kā piedzīvoto sabrukumu. Ilgu laiku izplatīts skaidrojums bija, ka salu iznīcinājuši despotiski valdnieki, kuri piespieduši iedzīvotājus masveidā kalt un pārvietot statujas, izcērtot mežus un izraisot badu.
Ja tomēr nekad nav pastāvējusi viena visvarenā vara, arī šāda „katastrofas stāsta” versija lielā mērā zaudē pamatu. Drīzāk izskatās, ka moai celtniecība bija kopienu kopīgs projekts, kas balstījās sadarbībā, savstarpējā sāncensībā un kopīgās reliģiskās vai garīgās pārliecībās – nevis vardarbīgā piespiešanā.
Līdz ar to jaunie pētījumi palīdz saskatīt Rapa Nui iedzīvotājus nevis kā traģisku „pašiznīcināšanās civilizāciju”, bet gan kā atjautīgas un elastīgas kopienas, kas saviem spēkiem un ar pašu gribu radījušas pārsteidzošus monumentus.
