Vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc skūpsts – tik intīms un ar kultūras nozīmi piepildīts žests – mums šķiet tik pašsaprotams? Pētnieku komanda tagad apgalvo, ka šis paradums ir daudz senāks par cilvēku sugu. Jauns, uz modelēšanu balstīts pētījums rāda, ka skūpstīšanās varētu būt radusies jau pirms aptuveni 21 miljoniem gadu – mūsu un citu cilvēkpērtiķu kopīgā senča laikā. Citiem vārdiem sakot, šī uzvedība nav Homo sapiens izgudrojums, bet gan mūsu bioloģijā dziļi iesakņota īpašība, kas mūs pavada no aizvēsturiskiem laikiem līdz pat mūsdienām.
Skūpsti ir senāki par cilvēci
Pētījums, kas publicēts žurnālā Evolution and Human Behavior, izvirza drosmīgu tēzi: skūpstīšanās radusies krietni pirms mūsdienu cilvēka, kura vēsture sniedzas apmēram 300 000 gadu tālā pagātnē. Pētnieku aprēķini liecina, ka mūsu tālais sencis, kas dzīvoja aptuveni pirms 21,5–16,9 miljoniem gadu, jau varētu būt praktizējis neagresīvu, ar barības nodošanu nesaistītu kontakta veidu ar muti – proti, pirmos skūpstus.
Pētījuma vadītāja, Oksfordas universitātes evolūcijas biologe Matilda Brindla uzsver, ka šī ir pirmā reize, kad skūpstīšanās tiek analizēta tik skaidri izteiktā evolūcijas skatījumā. Viņasprāt, rezultāti papildina strauji augošo zināšanu kopumu par primātu pārsteidzoši daudzveidīgo seksuālo uzvedību.
Jums varētu patikt šie:
Kā zinātnieki „atjaunoja“ senos skūpstus?
Lai noskaidrotu, kad varētu būt radusies skūpstīšanās, pētniekiem vispirms bija jādefinē, kas tieši tiek uzskatīts par skūpstu. Tas bija būtiski, jo dabā sastopama ļoti līdzīga uzvedība, kurai ar intimitāti nav sakara. Piemēram, orangutanu vai šimpanzu mātītes mēdz dot mazuļiem sažļambātu barību tieši mutē, un dažas zivju sugas savstarpēji iesaistās tā sauktajās „skūpstu cīņās“.
Tāpēc tika nolemts balstīties uz konkrētu, skaidru definīciju: skūpsts ir neagresīvs kontakts ar muti, kas nav saistīts ar barības nodošanu. Pēc šī kritērija mūsdienu primātiem – bonobo, gorillām, orangutāniem, šimpanzēm, makakiem un paviāniem – visiem ir novērota skūpstīšanās ar savas sugas pārstāvjiem.
Nākamais solis bija Bayesa modelēšanas metodes izmantošana, kas ļauj rekonstruēt pagātnes uzvedības formas, balstoties uz mūsdienu sugu datiem. Modeli palaida veselus 10 miljonus reižu, lai samazinātu nejaušības ietekmi. Rezultāti bija viennozīmīgi: skūpstīšanās radusies tikai vienu reizi – Hominidae dzimtas kopīgajam senčam.
Interesanti, ka, lai gan mūsdienu makaki un paviāni arī skūpstās, viņu senākie priekšteči to nedarīja. Tas nozīmē, ka šajās grupās skūpstīšanās evolūcijas gaitā ir parādījusies patstāvīgi – gluži kā atsevišķs „izgudrojums“.
Vai skūpstīšanās radās no… barošanas?
Lai gan tiešu pierādījumu pagaidām ir maz, pētnieki uzskata, ka skūpstīšanās varētu būt attīstījusies no uzvedības formas, kur māte tieši ar muti pārnes sažļambātu barību mazulim mutē. Sākotnēji tas bijis tīri praktisks ieradums, kas palīdzējis mazuļiem izdzīvot. Laika gaitā šāds kontakts dažās primātu evolūcijas līnijās varēja iegūt pavisam citu – sociālu un emocionālu – nozīmi.
Jums varētu patikt šie:
Neandertālieši: vai viņi skūpstījās kopā ar mums?
Pētījums liecina, ka skūpstīšanās paradums, iespējams, bijis izplatīts arī neandertāliešu – mūsu tuvāko, izmirušo radinieku – vidū. Vēl intriģējošāka ir doma, ka neandertālieši un mūsdienu cilvēki varētu būt skūpstījušies savā starpā.
Šī ideja nav pavisam jauna. 2017. gadā zinātnieki analizēja 48 000 gadus veca neandertālieša zobakmens paraugus un tajos atrastos mikrobus. Salīdzinot tos ar mūsdienu cilvēku mutes mikrobiomu, tika konstatētas izteiktas līdzības. Viens no iespējamajiem skaidrojumiem ir skūpstīšanās, lai gan pilnībā izslēgt nevar arī kopīgus dzeramā ūdens vai barības avotus.
Ir zināms arī tas, ka Homo sapiens un neandertālieši radīja kopīgus pēcnācējus aptuveni 7000 gadu ilgā periodā. Iespējams, ka viņu savstarpējās intīmās attiecības lielā mērā līdzinājās mūsdienu cilvēku uzvedībai, un skūpstīšanās vismaz daļā neandertāliešu grupu spēlēja nozīmīgu lomu.
Vienlaikus skūpstīšanās nav universāla parādība pat mūsdienu cilvēku sabiedrībā – to praktizē tikai apmēram puse pasaules kultūru. Pētnieki uzskata, ka tas nozīmē: arī neandertāliešu kopienās skūpstīšanās, visticamāk, nebija pilnīgi vispārpieņemts ieradums.
Kāpēc mēs skūpstāmies arī mūsdienās?
Ja skūpstīšanās saknes sniedzas tik dziļi evolūcijas vēsturē, kāpēc šī uzvedība saglabājusies līdz pat šodienai? Zinātnieki piedāvā vairākus skaidrojumus.
Viena no hipotēzēm vēsta, ka skūpsts ir bioloģiskās „sijāšanas“ mehānisms: skūpstoties sajaucas siekalas un mikroorganismi, un cilvēks neapzināti var novērtēt otra veselības stāvokli, imunitāti, ģenētisko saderību vai mikrobioma sastāvu. Tas palīdz izvēlēties pēc iespējas piemērotāku partneri.
Cita hipotēze uzsver sociālo un emocionālo aspektu. Skūpsti stiprina savstarpējās saites, mazina stresu, vairo uzticēšanos un var būt nozīmīgi arī kopienu saliedētības nodrošināšanai. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ skūpstīšanās tradīcija saglabājusies, neskatoties uz acīmredzamo mīnusu – inficēšanās risku.
Viena lieta ir skaidra: skūpstīšanās nav moderna modes parādība, bet gan sens, iedzimis ieradums, kas mūsu dzimtas koku pavada jau miljoniem gadu. Varbūt tieši tāpēc skūpsts ir tik spēcīgs, emocionāls un daudziem tik pazīstams žests – tas ir ierakstīts dziļi mūsu evolūcijas atmiņā.
Foto ir ilustratīvi © Canva.
